 |
Daba ņem elpu ciet.
Zāle kā neprātā aug.
Bet nav viena cilvēka pļavā...
Nuja ...
Viņš ir miris jau.
Un skatos kā daltoniķis
uz dabas orģijām apkārt.
Kur junkurs? Kam netramda peles?
Nuja ...
Sen jau ir pakārts.
Sazaļo, zaļā vasariņ.
Cilājies, viļņojies, lauks.
Es gan šo burvību nejūtu ...
Nuja.
Esmu jau auksts.
Dvēselē džinkst un džinkst
kāds brutāli pārrauts vads.
Izkapti atvēzētu
fiksē bezjūtu acs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru